Leonīds Āriņš (1907-1991)

Latviešu gleznotājs. Dzīvojis un strādājis Tukumā. 1920. gadā sarīkojis savu pirmo zīmējumu un akvareļu izstādi, savukārt 1922. gadā viņa zīmējumi publicēti jaunatnes žurnālā "Jaunības Tekas". No 1925. gada līdz 1942. gadam ar pārtraukumiem Latvijas Mākslas Akadēmija studējis glezniecību.
Izstādēs piedalās kopš 1936. g.Personālizstādes-1977.g., 1978. g., 1984.g., Rīgā, arī Madonā un Tukumā. Darbos dominē iztēle un fantāzija.


Leonīds Āriņš (1907. gada 8. aprīlis — 1991. gada 6. oktobris) bija latviešu gleznotājs, Tukuma muzeja izveidotājs. Apbedīts Tukumā, Vilkājas kapos. Leonīds Āriņš dzimis 1907. gada 8. aprīlī Rīgā, skolotāju ģimenē. Vecāki pēc dažiem gadiem pārcēlās uz Vidzemes pusi, uz Lubānu, te Rupsalas pamatskolā viņš guva pirmo izglītību un bērnības iespaidi raisa interesi par mākslu un mūziku. 1921.gadā ģimene sāk dzīvot Tukumā. Pilsētas kultūras un izglītības tradīcijas, vidusskolā (1921-1925) sastaptie draugi – Kārlis Neilis un Ansis Artums veicina domu mācīties Latvijas mākslas akadēmijā. Tajā Leonīds Āriņš studē ilgi un ar pārtraukumiem no 1925. līdz 1942.gadam. 1941.gadā mācās profesora Jāņa Kugas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā un gatavo diplomdarbu – dekorācijas Annas Brigaderes lugai „Sprīdītis”. Darbs tiek noraidīts, tāpēc Leonīds Āriņš no akadēmijas izstājas. Studiju gados akadēmiskais apmācības kurss viņu saista maz. Viņš sapņo par ceļojumu uz Parīzi, par gleznu kopēšanu muzejos un darbnīcās, par tikšanos ar sava laika ievērojamākajiem māksliniekiem. Studiju gados arī strādājis par dekorāciju gleznotāju Latvijas Nacionālajā operā (1929-1936), aizrāvies ar ideju izveidot mākslas muzeju provincē.[2] To īsteno, divu gadu laikā dāvinājumu veidā savācot piecdesmit darbus no Tukuma un Rīgas māksliniekiem. Muzeja dibināšanas izstāde notiek 1936. gada janvārī, regulāra kolekcijas eksponēšana skatītājiem no 1938.gada. Leonīds Āriņš kļūst par muzeja pārzini (direktoru), paralēli darbam muzejā, Tukuma pilsētas bibliotēkas vadītājs (1938-1941). Otrā Pasaules kara gados izglābj muzeja kolekciju no bojā ejas, ierokot gleznas zemē ievietotās metāla mucās un daļu izvedot ārpus pilsētas. Muzejā Leonīds Āriņš nostrādā līdz 1953.gadam, kad nevarēdams samierināties ar okupācijas varas Mākslas lietu pārvaldes rīkojumiem par atsevišķu mākslas darbu likvidēšanu, tos nepilda un no muzeja spiests aiziet.
1953. gadā sāka strādāt Tukuma 1. vidusskolā par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju. Intensīvi pievēršas glezniecībai, taču talants un meistarība pilnībā atraisās tikai pēc aiziešanas pensijā (1968).
Miris 1991. gada 6. oktobrī Tukumā, apglabāts Vilkājas kapos.
Izstādēs L. Āriņš piedalījās jau studiju gados, vēlāk visās Tukuma mākslinieku ikgadējās un Latvijas mākslinieku kopējās izstādēs Rīgā, dažreiz arī ārzemēs. Dzīves laikā sarīkojis 15 personālizstādes. No tām par sev nozīmīgāko atzinis gleznu, akvareļu un zīmējumu izstādi Rīgā Valsts mākslas muzejā 1991.gadā, īsi pirms aiziešanas mūžībā tā paša gada rudenī.
Pirmo personālizstādi sarīko skolas gados Rupsalas pamatskolā (1920), tās ekspozīcijā 30 zīmējumi.
Pirmā katalogā fiksētā izstāde (1935) – Kultūras fonda 2. Latvijas mākslas izstāde Rīgā.
Pirmā līdzdalība mākslas izstādē aiz Latvijas robežām (1968) – Varšavā, Polijā.
Dzīves laikā sarīkojis tuvu pie 20 personālizstādēm. No tām par nozīmīgāko atzinis gleznu, akvareļu un zīmējumu izstādi Valsts Mākslas muzejā Rīga (1991), īsi pirms aiziešanas mūžībā.
Piemiņas un atceres personālizstādes notiek regulāri, no tām vērienīgākā Latvijas Nacionālās mākslas muzejā Rīgā 2007. gada februārī.
No 1960. gada aktīvi piedalījies mākslas darbu kopekspozīcijās Rīgā, Tukumā, citviet Latvijā. Latvijas mākslinieku savienībā uzņemts 1946.gadā, 1950.gadā izslēgts par formālismu mākslā, atkārtoti uzņemts 1969.gadā.
Dzīves laikā vairākkārt apbalvots ar Latvijas Kultūras ministrijas un Latvijas Mākslinieku savienības Goda rakstiem, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes Goda rakstu (1987).
Leonīds Āriņš sevi vienmēr uzskatīja par gleznotāju. Kuram zīmējums ir sagatave, kas kalpo par pamatu gleznai, tās iecerei, kompozīcijai. Zīmēja viņš dabā. Zīmējums tapa ātri, meklējot mirkļa noskaņas, improvizācijas burvību, arī izteiksmes lakoniskumu. Mūža devums – vairāk kā četri tūkstoši zīmējumu.
Savukārt gleznas darināja tikai darbnīcā brīvi komponējot jeb kā pats mēdza sacīt – gleznas ir mans sacerējums. Uzskatīja, ka katras gleznas sākotne ir mākslinieka iekšējais pārdzīvojums, tajā ielikts zemteksts, kas apvienots ar kolorīta emocionālo risinājumu. Gandrīz pie katras gleznas Leonīds Āriņš strādāja ilgi un apcerīgi, sev tuvās tēmas un motīvus atkārtoja, variēja. Labprāt atgriezās pie -darbnīca ar atvērtu logu uz pasauli, mākslinieks ar modeli, māja ar paša stādīto birzīti, pavasara vagas ar sauli, kā arī tālākos ceļos noskatīti motīvi – Engures jūras līcis, tīklu namiņi Ķesterciemā, Kurzemes mazpilsētas, Vecrīga, Gurzufa pie Melnās jūras Krimas pussalā. Klusajās dabās galvenokārt pudeles, puķu vāzes, maize. Zināmas ap 500 gleznas, kuras atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Tukuma muzeja, Talsu novada muzeja, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja, vairākos Krievijas muzejos, privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Leon%C4%ABds_%C4%80ri%C5%86%C5%A1