Valdis Kalnroze (1894-1993)

Valdis Kalnroze dzimis Kuldīgā 1894. gada 17. janvārī maiznieka ģimenē.Mācījies Liepājas pamatskolā. Iesākumā strādājis gadījuma darbos, arī Liepājas teātrī. Pirmā Pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās uz Igaunijas Sāmsalu, kur Kuresārē strādājis pie Bīskapa pils nocietināšanas. Bijis Brīvības cīņu dalībnieks, par ko apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Atgriežoties Latvijā, strādājis dzelzceļa administrācijā. Glezniecībai pievērsies vēlu, to apgūdams mākslinieka Anša Stundas studijā un Latvijas Mākslas akadēmijā (1927 — 1932), beidzot Vilhelma Purvīša vadīto Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu "Darbs". Izstādēs piedalās no 1928. gada. Studiju gados apceļojis vairākas Eiropas valstis — Beļģiju (kopā ar Eduardu Kalniņu uz motocikla, 1930), Holandi un Vāciju. Bijis mākslinieku biedrības "Zaļā vārna" biedrs. 1944. gadā kļuvis par Mākslinieku savienības biedru, 1952. gadā no tās ticis izslēgts, bet 1957. gadā atkal uzņemts.Mākslinieka darbs novērtēts ar viņam piešķirto Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka (1963) un Latvijas PSR Tautas mākslinieka nosaukumu (1970) un LPSR Valsts prēmiju. Miris 1993. gada 16. aprīlī Rīgā, apbedīts Meža kapos.Līdz 1961.gadam Voldemārs Rozenbergs.
Gleznojis ainavas, marīnas, klusās dabas, pilsētas skatus īpasi ar ūdeņiem un pilsētu atspulgiem tajos. Smalks tonālās glezniecības meistars, veido fakturētas, pastozas, sudrabaini pelēcīgas kompozīcijas eļļas tehnikā, ko papildina spoži spektra krāsu akcenti.
Personālizstādes Vecgulbenē (1928), Rīgā (1933 un 1934, kopā ar K. Padegu, 1942, 1964, 1970, 1975, 1979). Piemiņas izstāde Ogrē (1994).

Galvenais glezniecības žanrs ir bijusi ainava, māksliniekam paticis gleznot pilsētas ainavas ar ezeru krastiem, upes līčiem un pilsētas atspulgiem tajos un marīnas. Taču pievērsies arī klusajām dabām. Valdis Kalnroze uzskatāms par smalku tonālās glezniecības meistaru, kurš veidojis pastozas, fakturētas, sudrabaini pelēcīgas kompozīcijas, kas tikušas papildinātas ar spektra krāsu spožiem akcentiem. Sākumposma radīto darbu ekspresijā īpaša nozīme ir gaišo un tumšo laukumu attiecību plašajam diapazonam. Vēlāk radītajos darbos noteicošā kļūst pelēcināto toņu gamma, gleznojuma maniere kļūst diferencētāka, vēlīno darbu raksturīga iezīme — sarkanas un baltas krāsas akcenti, kur kontrasts palīdz izcelt harmoniju, lai arī tas ir neiederīgi tonālās glezniecības klasiskajos principos. 1930. gados mākslinieks attīsta ne tikai otas gleznojumu, bet lieto arī paletes nazi ekspresijas sasniegšanai. Darbos ikdienišķais, reālais gūst mazliet teiksmainu noskaņu, ainavas gandrīz vienmēr papildina stafāža, kas neienes sadzīviskus akordus. Galvenokārt strādājis eļļas glezniecības tehnikā