Jānis Liepiņš (Džonis) (1894-1964)

Latviešu gleznotājs. Apbedīts Rīgā, Meža kapu Mākslinieku kalniņā
Dzimis Rīgā dzelzceļnieka ģimenē. Pēc vispārējās izglītības iegūšanas pirmās zināšanas gleznošanā apguvis Jūlija Madernieka mākslas studijā no 1909. līdz 1910. gadam. No 1911. līdz 1913. gadam mācījās Kazaņas Mākslas skolā. Pēc tam devās uz Pēterburgu, kur līdz 1917. gadam mācījās mākslas studijā.
1918. gadā atgriezās Rīgā. Šajā pašā gadā kopā ar citiem māksliniekiem piedalījās savā pirmajā mākslas izstādē. Bija viens no "Rīgas mākslinieku grupas" biedriem. Šajā periodā viņš pievērsās ekspresionisma un konstruktīvisma glezniecības stilam, kā arī kubismam. Trīsdesmitajos gados darbojas arī kā pasniedzējs dažādās mākslas studijās. Zīmējis politiskos plakātus ("Pret karu, pret fašismu!", "Pret bezdarbu un algu nosišanu!", 1931). Darbojās kreisajās arodbiedrībās un presē. Šajā laikā arvien vairāk pievērsās reālismam. Ar paša būvēto jahtu apceļoja Latvijas zvejniekciemus, kurus iemūžināja daudzās gleznās ("Zvejnieku osta", 1934; "Vendzele", 1935; "Tīklu lāpītājas", 1948). Daudzi darbi veltīti lauku dzīvei ("Kurzeme", 1932; "Vakars", 1940). Visos viņa darbos ir likts uzsvars uz sociālo aspektu ("Dzērāji", 1920; "Vēlie viesi" 1937).
1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas, strādāja par gleznošanas pasniedzēju. Pēc Otrā pasaules kara turpināja šo pedagoģisko darbību līdz 1950. gadam Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā, kā figurālās meistardarbnīcas vadītājs. 1964. gadā apbalvots ar Latvijas PSR Tautas mākslinieka nosaukumu. Viņa darbi ir bijuši izstādīti Somijā, Dānijā, Polijā, Francijā un daudzās citās valstīs.

Jānis Liepiņš, draugu un kolēģu lokā saukts par Džoni, ir mākslinieks, kuru laikabiedri atceras kā izcilu personību – cilvēcisku, fenomenālu taisnīguma principa iemiesotāju, ļoti godīgu arī savā glezniecībā. Viņš ir viens no retajiem, kas nav pielāgojies dažādo varu prasībām vai centies izdabāt plašākas publikas gaumei, bet vienmēr neatlaidīgi turpinājis iet pats savu ceļu. Demokrātiski sižeti, kas visbiežāk ataino zvejnieku un zemnieku ikdienu, tirgus un kroga skatus, un tonāli bagāts, ekspresīvs gleznojums – tāda ir Jāņa Liepiņa mākslinieka vizītkarte, kas nodrošinājusi viņam stabilu vietu Latvijas 20. gadsimta 20.–30. gadu glezniecības kopainā.
Jānis Liepiņš, atgriezies no Krievijas pēc studijām Kazaņā un vēlāk Pēterburgā, pirmajos Latvijas valsts pastāvēšanas gados piepelnījās ar karikatūru, ilustrāciju zīmēšanu, kā arī strādājot gadījuma darbus par dekoratoru. 20. gados un 30. gadu sākumā veidojis arī politiskos plakātus. Par savu gleznotāja darba sākumu Jānis Liepiņš uzskatīja 1918. gadā kopā ar Jēkabu Kazaku, Jāni Sakni un Ansi Cīruli sarīkoto izstādi Zeltiņa grāmatnīcā Tērbatas ielā. Tomērnoteicošo pavērsienu mākslinieka daiļradē iezīmēja pievienošanās Rīgas mākslinieku grupai, ar kuru kopā viņš izstādījās līdz pat tās likvidēšanai 1938. gadā.
Par radošo un profesionālo kulmināciju, kā vairākumam no Rīgas mākslinieku grupas biedriem, Jānim Liepiņam kļuva 30. gadi. Gleznotājs piedalījās gandrīz visās nozīmīgajās izstādēs Latvijā un ārzemēs – Norvēģijā, Polijā, Beļģijā, Austrijā, Krievijā u. c. Liepiņš saņēma Kultūras fonda prēmijas un stipendiju, viņa darbus pirka muzeji un privātkolekcionāri, tie tika slavēti izstāžu recenzijās.
http://neputns.lv/book/janis-liepins/#.WdytFmi0PIU