Voldemārs Irbe (1893-1944)

Voldemārs Irbe, tāpat kā viņa vecāki, bijis ļoti reliģiozs.
Viņš mācījies Vācu amatniecības biedrības skolā Rīgā (1908 – 11; pie B. Dzeņa, J. Kugas, A. Cimermaņa), J. Madernieka studijā (1911 – 13).
Kara gadus mākslinieks pavadījis klosterī (Rīgā, Pēterburgā, Maskavā, Suhumos), ceļojis, bijis Novočerkaskā, Novorosijskā u.c. 1919. gadā (?) atgriezies Rīgā un kādu laiku strādājis par pedagogu pamatskolās.

Izstādēs V. Irbe piedalījies no 1914. gada (4. latviešu mākslas izstāde Rīgā). Sarīkojis vairākas personālizstādes (1923, 1932, 1934, 1936), nepārtraukti eksponējis darbus savā darbnīcā Brīvības ielā 103, ko regulāri reklamējis laikrakstos un paša izdotajās savu rakstu vai referātu brošūrās.
Rīgā sarīkotas divas mākslinieka atceres izstādes (1968, 1979).

Mākslinieks strādājis galvenokārt pasteļtehnikā, gleznojis ainavas, pārsvarā pilsētas nomaļu skatus, žanra darbus, arī portretus.
Viņa darbiem raksturīgs ekspresīvs kompozīcijas un krāsu risinājums.
V. Irbe bijis ļoti ražīgs mākslinieks, un uzskatāms par pirmo konsekvento pasteļglezniecības kopēju latviešu mākslā.

No 1940. gada viņš bijis Tēlotājas mākslas kooperatīva biedrs.
V. Irbe bijis plaši pazīstams Rīgā ar savu neordināro dzīvesveidu. Gājis bojā no nejaušas šķembas pēc uzlidojuma Rīgai.

Voldemārs Irbe, saukts arī Irbīte vai Irbītis (1893-1944), bija latviešu mākslinieks. Strādāja galvenokārt pasteļtehnikā, gleznoja ainavas, pārsvarā pilsētas nomaļu skatus, žanra darbus, arī portretus. Viņa darbiem raksturīgs ekspresīvs kompozīcijas un krāsu risinājums.
Dzimis 1893. gada 13. novembrī Valkas apriņķa Beļavas pagastā, izteikti reliģiozā pareizticīgo ģimenē. 1928. gadā izdotajā brošūrā „Iz manas dzīves” Irbīte par sevi rakstīja: „Es skaitījos par izcilus neattīstītu un neapdāvinātu. Bet man bija viena laimīga stunda — ticības mācība. Kad nāca vecais diakons, tad teica, ka Irbem esot kauns prasīt, viņam jau pietrūkstot, ko Irbem prasīt. Savas nesekmības dēļ es trīs gadus pavadīju vienā klasē. Toties es biju viens no sekmīgākajiem burlaku romānu lasītājiem." Laikabiedriem pats Irbe arī stāstījis, ka bijis ieskatījies kaimiņu Ilzē, bet tā apprecējusi turīgo dzirnavnieku, un tāpēc Irbe ņēmis un aizbēdzis uz Rīgu.
1908.—1911. gados viņš mācījās Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības vakara kursos (Vācu amatniecības biedrības skolā) pie B.Dzeņa, J.Kugas, A.Cimmermaņa. Laikā no 1911. līdz 1913. gadam mācījās gleznot Jūlija Madernieka studijā.
1914. gadā viņš piedalījās 4. latviešu mākslas izstādē. 1915. gadā pēc tēva nāves iestājās sv. Alekseja pareizticīgo klosterī, bet drīzumā sakarā ar 1. Pasaules kara frontes tuvošanos, klosteris tika evakuēts uz Krieviju. Voldemārs Irbe pameta klosteri, lai kājām dotos svētceļojumā uz Svēto Zemi un tālāk uz Ēģipti. Sava ceļojuma laikā mākslinieks dzīvoja Pēterburgas, Maskavas klosteros, ceļoja cauri Novočerkaskai, Novorosijskai līdz Kaukāza kalniem, kur apmetās Jaunās Afonas (pie Suhumi) klosterī, bet tālāk netika karadarbības dēļ.
1919. gadā Irbe atgriezās Rīgā, piedalījās latviešu retrospektīvajā mākslas izstādē un īsu laiku strādāja par zīmēšanas skolotāju vairākās skolās. Ilgi gan viņš nevienā no skolām nenoturējās, jo vienā viņa rokas likās par netīru, citās pats par dīvainu. Atsacījās dienēt Latvijas armijā reliģisku motīvu dēļ - pārliecība nav ļāvusi šaut uz cilvēkiem, — ārstu komisija viņu atzinusi par "garīgi nepilnvērtīgu".
Sarīkoja vairākas personālizstādes (1923, 1932, 1934, 1936), nepārtraukti eksponēja darbus savā darbnīcā Brīvības ielā 103, ko regulāri reklamējis laikrakstos un paša izdotajās savu rakstu vai referātu brošūrās. 20.—30. gadu lielāko tiesu klejoja basām kājām Rīgā, Jūrmalā un Tukumā, neticami ātri gleznojot, kā pats izteicies - "pie katra atsevišķa darba strādājot tik ilgi, cik nenoguris varot nostāvēt uz vienas kājas". Gleznoja ainavas, pārsvarā Rīgas un tās apkārtnes, Jūrmalas un Tukuma nomaļu skatus, sadzīvisko ainu tēlojumus, portretus un klusās dabas. Pēc tam staigāja apkārt, pārdodams savus gleznojumus; tā ieklīdis arī krogos, kur citādi nemaz nav gājis, jo alkoholu nelietoja.
No 1940. gada viņš bijis Tēlotājas mākslas kooperatīva biedrs. 1942. gadā Drēzdenes galerijas pārstāvji piedāvāja pirkt viņa darbu "Tirgus skats", tomēr Irbe gleznu atteicās pārdot, kaut viņam ostmarku vietā piedāvāja reihsmarkas un pārtikas talonus.
Miris 1944. gada 10. oktobrī Rīgā, kad viņu nogalināja kāda nejauša zenītartilērijas šāviņa šķemba. Apglabāts Miķeļa kapos. Pie Dailes teātra viņam uzstādīts piemineklis (tēln. A.Vārpa un arhit. A.Heinrihsons).
Voldemārs Irbe sabiedrībā bija populārs ar savu ekscentrisko izskatu un uzvedību: par Irbīti tiek stāstīts, kā par cilvēku ar garu, neķemmētu bārdu un matiem, viņš vienmēr staigāja basām kājām, arī ziemā. Vienmēr mugurā bija redzams melnais, mētelim līdzīgais apģērba gabals, kurā tērpies viņš bieži bija redzams ielās, kājas zem sevis sakrustojis, zīmējam ar saviem paštaisītajiem krītiņiem. Kā Irbītis pats apgalvojis „Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva ātrāk strādā.“ Par Voldemāru Irbi saglabājies ļoti maz faktu, vairāk leģendas un nostāsti.
Viņa nevīžīgais izskats bija pārliecības, ne trūkuma noteikts, jo „visi svētie dzīvojuši skrandās bez savas miesas kopšanas”. Nevarot taču viņam - Irbītem - liegt to darīt, kā 1926. gadā mākslinieka izteikumus atstāstīja laikraksts "Jaunākās Ziņas". Izpildot pilsētas valdes lēmumus, policisti vairākkārt ar varu mākslinieku aizveduši uz pirti nomazgāties un piespieduši uzvilkt jaunu uzvalku, taču nākamajā dienā viņš atkal parādījies ielās vecajā paltrakā un sapinkātiem matiem. Visai raksturīgi bijuši šādi viņa sludinājumi avīzēs, kā 1936. gadā publicētais: "W.Irbes gleznu izstāde Brīvības ielā 108, atvērta trešd. un svētd. no p. 12 - 2 p.p. Ieejas maksa pieaugušajiem 30 s., bērniem 10 s. Gleznas pārdod īres parāda (vair. mēn.) dēļ. Ja izstāde nav atvērta, pieprasīt sētā, mūra m. dz. 52."
Bijis veģetārietis un nelietojis alkoholu. It kā esot mazgājies tikai reizi gadā, pirms Lieldienu dievkalpojuma. Uzskatījis par savu pienākumu pēc iespējas mazāk ņemt no šīs pasaules un pēc iespējas vairāk tai dot, cik nu tas gleznotāja spēkos. Savus pasaules skatījumu noformulējis paša apgādā izdotos, publicistiskos darbos: kopumā viņš uz sava rēķina izdeva 26 brošūras, kurās ietverti gan teksti priekšlasījumiem, gan autora pārdomas par dažādām tēmām, kā „Kamdēļ cilvēkam rodas ļaunums no cilvēka”, „Nozieguma tēvs”, „Par iekšējo un ārējo” u.c.
Irbe zīmēja ar ogli, akvareli, eļļu un tempera krītiņiem, bet uzsākot baskāja gaitas, mazliet ar ogli, vairāk ar pasteļu krītiņiem, darbiem raksturīgs ekspresīvs kompozīcijas un krāsu risinājums. Pasteļi viņam patikuši tāpēc, ka ar tiem varējis ātri strādāt, un krītiņi maksājuši salīdzinoši lēti. Tāpat arī darba virsma nav prasījusi daudz līdzekļu un pūliņu, lai to sagatavotu - tam viņš izmantoja melnā vai pelēkā krāsā krāsotus kartonus, jo melnais pamats izceļot krāsu košumu un dzidrumu. Tāpat viņš izmantoja melno jumta papi un smilšpapīru — smilšpapīra kvarca graudiņi krāsām piešķir sevišķu mirdzumu.
Viņa darbu tematika ir līdzīga Rīgas dzejnieka Aleksandra Čaka dzejai: tas ir sadzīviskais, šķietami necilais - lētas bodītes, pareizticīgo baznīcas, tirgus, tirgotāji, sašķobījušās būdeles. Darbos noteicošā ir noskaņa, nevis konkrētais sižets, un centrā ir cilvēka un vides ciešā mijiedarbība un saistība.
Ilustrējis arī prestižā apgāda "Zelta Ābele" izdoto E.Hofmana grāmatu "Kavalieris Gluks". Gleznojis Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīcas freskas.
Savus darbus viņš pastāvīgi izstādījis savā darbnīcā, Brīvības ielā 103. un paša izremontētā šķūnītī, Pārdaugavā, Akmeņu ielā 26. Irbe savā mūžā kopumā radījis vairāk nekā tūkstoš pasteļu, gleznojot tos milzīgā ātrumā un apjomā. Viņš pārsvarā radījis maza apjoma darbus. Bieži vien darbi tika atdāvināti, iemainīti, vai atdoti par mazām naudiņām, kā izteicies pats mākslinieks. Viens no stāstiem, kas man tika pastāstīts, bija par vienu no viņa darbiem, kuru Irbīts iemainīja pret spainīti ar plūmēm, pēc tā var spriest par gleznotāja pieticību. Tāpēc to, cik darbu pavisam uzgleznojis Irbīte neviens šobrīd nezina, kas veicina viņa darbu viltojumu parādīšanos mākslas tirgū.
Voldemāra Irbes darbus atzinīgi novērtēja Vilhelms Purvītis, un pirmo reizi Irbes gleznas izstādīja Valsts Mākslas muzejā. Pēc Irbes nāves Rīgā tika sarīkotas divas mākslinieka atceres izstādes (1968, 1979).
https://lv.wikipedia.org/wiki/Voldem%C4%81rs_Irbe