Voldemārs Andersons ((1891--1938)

Voldemārs Andersons pēc pamatizglītības iegūšanas turpināja mācīties Rīgas pilsētas mākslas skolā (dibināta 1906. gadā; no 1909. līdz 1915. gadam to vadīja Vilhelms Purvītis), kuru beidza 1913. gadā. Vienā laikā ar V. Andersonu tur mācījās Aleksandrs Drēviņš, Jēkabs Kazaks, Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone un citi vēlāk pazīstami mākslinieki, kurus dzīves gaitas aizveda latviešu strēlniekos. Arī Voldemārs Andersons nebija izņēmums. Viņš dienēja 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā (no 1916. gada rudens — pulkā). Pēc oktobra apvērsuma 1917. gada novembrī V. Andersonu ieskaitīja Smoļnija apsardzes rotā. Apbrīnojama tolaik bijusi jauno cilvēku tieksme pēc izglītības — viņš toreiz pat paguvis Petrogradā apmeklēt Nikolaja Rēriha vadīto Viskrievijas mākslas veicināšanas biedrības skolu, par ko liecina ieejas karte ar N. Rēriha parakstu.

1918. gada martā, kad padomju Krievijas valdība pārcēlās uz Maskavu, turp devās arī strēlnieki un turpināja dienestu Kremlī — 9. latviešu strēlnieku pulka sastāvā. Brīvajā laikā viņi ne tikai iepazina Maskavas muzeju vērtības, bet arī paši turpināja pilnveidoties un atsaucīgi uzņēma V. Andersona domu par gleznotāju pulciņa dibināšanu Kremlī. 1. septembrī strēlnieki atklāja izstādi, kurā piedalījās vairāk nekā desmit mākslinieku. Kārlis Johansons, viens no dalībniekiem, 1918. gada 5. septembrī sūtīja ziņu Niklāvam (Nikolajam) Strunkem uz Pēterpili.

«Nikolaj! Pirmajā septembrī 9. latviešu strēlnieku pulka «gleznotāju — mākslinieku grupa» Kremlī atvēra izstādi. Tur ir Klucis, Andersons, Krastiņi utt. Drēviņš un citi — vēsturisks notikums. Brauci un atvedi līdzi arī savas grafikas, būtu labi — no strēlnieka laikmeta darbiem. [..] Izstāde atvērta būšot līdz 1. oktobrim» (A. Nodieva. Laikmets vēstulēs. Latviešu jauno mākslinieku sarakste. 1914.—1920. Valters un Rapa, 2004).

Pēc pilsoņu kara Voldemārs Andersons palika Maskavā, mācījās Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās pie krievu gleznotāja Konstantina Korovina un saņēma mākslinieka meistara diplomu. Maskavā dzīvojošie latviešu mākslinieki organizēja Latviešu mākslinieku darba komūnu, par kuras vadītāju ievēlēja Voldemāru Andersonu. Viņš apguva arī fotografēšanu, kas lieti noderēja, 20.—30. gados gleznojot padomju Krievijā ievērojamu latviešu portretus. No Paula Irbīša raksta, kas 1928. gada 29. maijā publicēts «Krievijas Cīņā» uzzinām, ka V. Andersons piedalījies kārtējā izstādē ar gleznām «Kreiso eseru dumpja apspiešana» (1917. gada jūlijā, atrodas LNMM krātuvē) un «Jukums Vācietis — KFPSR Bruņoto spēku pirmais virspavēlnieks» (gleznas liktenis nav zināms).

1936. gada 30. maijā Maskavā, Latviešu klubā atklāja Voldemāra Andersona pirmo personālizstādi ar 62 gleznām, kas viņa īsajā mūžā bija pirmā un pēdējā izstāde. 1937. gada 10. decembrī Voldemāru Andersonu apsūdzēja visos iespējamos grēkos pret padomju valsti un 1938. gada sākumā kopā ar teātra «Skatuve» aktieriem, latviešu rakstniekiem un māksliniekiem nošāva kādā no Maskavas poligoniem. 1967. gada 30. aprīlī, pārskatot V. Andersona lietu, viņu attaisnoja. Tādu ziņu saņēma mākslinieka ģimene, kura cauri gadu desmitiem bija saglabājusi viņa dokumentus un gleznas, arī fotoalbumu par latviešu komūnas «Zemnieks» dzīvi Maskavas apgabala Lukino sādžā, fotonegatīvus un dienasgrāmatu.

1986. gada pavasarī Latviešu sarkano strēlnieku muzejs, saņemot patiesu atsaucību no Valdemāra Andersona ģimenes — sievas Veras Lapšinas, meitas Ellas Andersones-Daņilovas Maskavā un māsas Leontīnes Kalējas Rīgā, kā arī no Mākslas muzeja un toreizējā Revolūcijas muzeja, varēja pirms 30 gadiem aicināt cilvēkus iepazīties ar Rīgā dzimušā latviešu gleznotāja dzīves gājumu un gleznām.

Namiņš A. Deglava ielā 52 ir vienīgais piemineklis Voldemāram Andersonam. Mēms, neviens to nezina. Jācer, ka Rīgas pašvaldība parūpēsies, lai tur atrastos vieta piemiņas zīmei, kas pastāstīs ne tikai Purvciema iedzīvotājiem par Voldemāru Andersonu — latviešu strēlnieku un gleznotāju, kas ļoti mīlēja šo zemes stūrīti.