Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962)

Divu mūzu kalps Jānis Jaunsudrabiņs dzimis 1877. gada 25. augustā Neretas pagasta Krodziņos kalpu ģimenē. Mācījies Neretas Riekstiņu pagastskolā (1886-1892), Panemunes krievu skolā (1892-1893), beidzis Vecsātu zemkopības skolu (1897).
Ielūkojoties Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves stāstā, nevar nepamanīt, ka abām savām mīlestībām - rakstniecībai un glezniecībai - viņš veltījis gandrīz vienlīdz daudz laika. J. Jaunsudrabiņa vēlme rakstīt un gleznot bijusi jūtama jau agrā jaunībā. No 1897. gada līdz 1899. gadam, strādādams par muižas pārvaldnieku, viņš centies radīt pats savu gleznošanas stilu un vienu no saviem pirmajiem darbiem uzdāvinājis baronam. Barons ar muižkungu nolēmuši, ka gleznā tēlota izžauta veļa, bet Jaunsudrabiņš esot zīmējis debesis ar mākoņiem. Taču censonis nebūt nav metis otu kaktā, bet 1899. gadā devies uz Rīgu mācīties V. Blūma mākslas skolā. 1905. gadā aizbraucis uz Minheni papildināties glezniecībā, bet tūlīt pēc atgriešanās sarīkojis savu pirmo gleznu izstādi; savukārt pirmais dzejolis Ziemas nakts 1896. gadā publicēts laikrakstā "Latviešu Avīzes".
1907. gadā laikrakstā Latvija publicētais stāsts "Vēja ziedi" atnesa rakstniekam pirmos panākumus. Jau šajā stāstā iezīmējas daudzas rakstnieka tēlojuma īpatnības - stila vienkāršība un gleznainība. Gadsimtu mijā, kad daudzi rakstnieki centās specializēties dzejā, drāmā vai romānā, Jaunsudrabiņš viegli pāriet no vienas daiļliteratūras formas uz citu. 1922. gadā presē iespiesti pirmie "Baltās grāmatas" tēlojumi, izdota arī Jaunsudrabiņa triloģijas "Aija" pirmā daļa. 1914. gadā viņš sarakstījis vienu no saviem nozīmīgākajiem darbiem - triloģijas "Aija" otro daļu - "Atbalss", bet trešo daļu "Ziema" izdeva tikai 1925. gadā. Aija izceļas ar episku plašumu, sirsnīgu vēstījumu, psiholoģiski smalki veidotiem raksturiem un spilgtu tautas dzīves tēlojumu. Pirmais J. Jaunsudrabiņa dzejoļu krājums "Dzejoļi" iznāca 1911. gadā, bet otrais krājums "Dziesminieks" - pēc gada.
Viens no izcilākajiem latviešu bērnu literatūras darbiem ir Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības atmiņu tēlojums "Baltā grāmata" (1914-1921) ar savdabīgiem autora zīmējumiem. Mākslinieks uzskatāms par vienu no latviešu bērnu grāmatu ilustrēšanas mākslas pamatlicējiem.
1915. gadā Jānis Jaunsudrabiņš ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, kur guva daudz literāru un glezniecisku ierosmju, kas vēlāk atspoguļojās stāstu krājumos "Kaukāzs" (1920), "Gredzens" (1921), romānā "Nāves deja" (1924), viņš arī daudz gleznojis un sarīkojis trīs savu darbu skates. 1919. gadā J. Jaunsudrabiņš bija viens no mākslinieku biedrības "Neatkarīgo mākslinieku vienība" dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs. Laikā no 1918. gada līdz 1936. gadam J. Jaunsudrabiņš sarakstījis tēlojumu krājumu "Senā sēta" (1918), "Ar makšķeri" (1921), "Skolā" (1923), romānus "Jaunsaimnieks un velns" (1933) un "Neskaties saulē" (1936). Trešajā dzejoļu krājumā "Dzejas" (1921), kas ir visplašākais viņa dzejoļu kopojums, publicēta dabas un filozofisko pārdomu lirika. Glezniecības studiju nolūkos rakstnieks ceļojis uz Franciju un Itāliju. 1921. un 1927. gadā sarīkojis personālizstādes Rīgā; gleznojis galvenokārt reālistiskas studijveida ainavas klusinātā krāsu gammā, ziedus, reizēm - portretus, zīmējis vākus daudzām savām un citu rakstnieku grāmatām.
J. Jaunsudrabiņš daudz tulkojis no dažādām svešvalodām, ievērojamākie tulkotie darbi ir K. Hamsuna "Pāns" (1906), G. de Mopasāna "Mīlulis" (1924).
1944. gadā J. Jaunsudrabiņš devās bēgļu gaitā uz Vāciju, trimdā sarakstījis darbus "Bez pajumtes" (1946), "Zaļā grāmata" (1951). Jānis Jaunsudrabiņš miris 1962. gadā 28. augustā Kērbekā, Vācijā, tur arī apbedīts. 1977. gada 13. septembrī pārbedīts Neretas pagasta Ķišku kapos, kur tai pašā gadā uzstādīts Ojāra Feldberga veidots kapa piemineklis (2000).

Rakstnieks un gleznotājs. Bjis viens no latviešu bērnu grāmatu ilustrāciju principu pamatlicējiem. Kā arī viens no mākslas teorijas un kritikas aizsācējiem latviešu kultūrā.

Sācis interesēties par tēlotājmākslu 1890. gadu beigās. 1899. – 1904. gados mācījies V. Blūma mākslas skolā Rīgā, paralēli papildinoties J. Rozentāla studijā.
1905. gadā uz trim mēnešiem devies uz Minheni, studiju nolūkā, un pēc atgriešanās sarīkojis savu pirmo izstādi.
No 1907. gada intensīvi pievērsies rakstniecībai, taču turpinājis arī gleznot.
1908. gadā atkārtoti devies uz Vāciju, un līdz 1909. gadam Berlīnē mācījies pie gleznotāja L. Korinta.
Pirmā pasaules kara laikā uzturējies Kaukāzā kur domājams tapusi izsolei piedavatā glezna, kas gleznota Jaunsudrabiņam tipiski akadēmiski reālistiskas studijveida ainavas klusinātā krāsu gammā. Šajā laikā Jaunsudrabiņš daudz gleznojis turienes ainavas un sarīkojis četras savu darbu skates.
1919. gadā bijis viens no Neatkarīgo mākslinieku vienības dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs.
Regulāri piedalījies visās nozīmīgākajās latviešu mākslinieku darbu izstādēs. Personālizstādes Rīgā bijušas 1921. un 1927. gadā.
1944. gadā emigrējis uz Vāciju.
Minsteres latviešu ģimnāzijā un Neretas pagasta Riekstiņos iekārtots J. Jaunsudrabiņa memoriālais muzejs.