Nikolajs Karagodins (1922-2015)

Mākslinieks dzimis 1922. gada 20. janvārī Staicēlē.
Izstādēs piedalās kopš 1946. gada.

1943. gadā sāka mācīties akadēmijā. Par īpašu laimi jaunais students uzskata iepazīšanos ar ainavu glezniecības vecmeistaru Vilhelmu Purvīti.

Laiku maiņā Nikolajam Karagodinam paveicās izvairīties no karakalpa likteņa gan vienā, gan otrā svešinieku armijā. Un izdodas atsākt pārtrauktās studijas Mākslas akadēmijā.

Vēl mācību laikā viņš pirmo reizi piedalās mākslas izstādē 1946.gadā. Atzīme katalogā liecina, ka izstādīta vidēja lieluma ziemas ainava. Seko vairāku gadu klusums, kad par mākslinieku tikpat kā nekas nav zināms. 1948.gadā viņš no Mākslas akadēmijas, to nebeidzis, izstājas. Tikai 1953.gadā atkal piedalās mākslas izstādē. Pēc tam - katru gadu. Tajā laikā mākslas izstādes nav bieža parādība, un Nikolajs Karagodins uzskatāms par rosīgu mākslas dzīves līdzdalībnieku.
Aiziešana no Mākslas akadēmijas un vairāku gadu klusēšana nebija nejaušība. Nosacīti iecietīgos pirmos pēckara gadus Latvijas kultūrā nomainīja aizvien asākas, strauji pieaugošas ideoloģiskas prasības. Politiskie uzraugi rosīgi meklēja un, protams, atrada māksliniekus - grēkāžus. Tādus, kas ideoloģisko vērtētāju ieskatā nespēja vai pat nevēlējās atbrīvoties no mākslas izpratnes kļūdainajiem pagātnes valgiem. Vainojamo kļuva aizvien vairāk, noskaņojums mākslinieku vidū samilza. Daļa centās apstākļiem piemēroties, ne visiem veicās.
Nikolaja Kargodina glezniecības uztvere neatbilda jaunajām prasībām. Viņu neglābjami saistīja gleznojumu krāsainības attīstības problēmas. Ideologu izpratnē tā bija tieksme nodoties formālismam. Jo padomju māksla svarīgākais bija saturs, ne forma.
Aizvadītajos gleznotāja darba gados Nikolajs Karagodins strādājis dažādos žanros, darinājis ne mazumu ģīmetņu, klusās dabas, pamatā puķu kompozīcijas, dažkārt aktus, toties visvairāk ainavas. Izprotot, ka Latvijas dabas nesakāpinātība ietver jo plašas iespējas krāsainības meklējumiem. Mākslinieks nav lielizmēra darbu veicējs. Gleznieciskajām iecerēm piemērotākas viņš uzskata vidējas un nelielas pamatnes. Gleznojis gan uz audekla, gan kartona, gadījies izmantot arī papīru un koku. Nikolajs Karagodins nav tiecies pievērsties gleznojumu detaļu sīkai izstrādei. Viņa darbos bieži sastopami iztēli rosinoši brīvi, nevariēti košas krāsas uzlicieni. Pēdējos gados mākslinieks kļuvis vēl atraisītāks, dažkārt izraisot kaleidoskopiskas izjūtas. Nereti autors pielietojis brūni tumsnēju laukumu ieklājumus vai kontūrējumus, kas veicinājuši gaišāko, bieži spektrālo krāsu uzlicienu izcelšanu.
Nikolaja Karagodina gleznotāja rosība joprojām nav zudusi. Kad vien bijis iespējams, arī tagad viņš piedalās plenēros, kopējās gleznu skatēs, veidojis personālizstādes. Mākslinieka otas izteiksmība laika ritumā mainījusies, tā nav mazinājusies.