Rihards Zariņš (1869-1939)
Rihards Zariņš jeb Zarriņš (1869. gada 27. jūnijs — 1939. gada 21. aprīlis) bija latviešu grafiķis, ekslibra pamatlicējs latviešu grafikā. Kopā ar Vilhelmu Krūmiņu viņš radīja Latvijas Republikas ģerboņa attēlu; veidojis LR vērtspapīru, naudaszīmju un monētu metus, pirmās padomju pastmarkas autors.
Dzimis 1869. gada 27. jūnijā Valmieras apriņķa Ķieģeļu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka Hermaņa Zariņa ģimenē. Tālākos bērnības gadus pavadīja Līgatnē, kur tēvs kļuva par vadošu darbinieku papīrfabrikā, un Latgalē, kur tēvs bija Vīmaņu (Feimaņu) muižas pārvaldnieks. Ģimenē runāja vācu valodā.
Mācījās Kurzemes guberņas muižniecības skolā Grīvas miestā (mūsdienās Raiņa Daugavpils 6. vidusskola). Pateicoties skolas pārzinim, iepazinies ar Daugavpils arhitektu un mākslas vēsturnieku V. Neimani, kas jaunietim sniedza pirmās stundas mākslas teorijā un zīmēšanā. 1887. gadā Zariņš pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur apmetās pie mātes brāļiem. Uzsāka mācības Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā, kur uzņēma visus, bet 1888. gadā izturēja iestājpārbaudījumus un iestājās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. Skolu absolvēja 1895. gadā ar ārzemju mācību ceļojuma stipendiju.
Iesaistījās arī pulciņā "Rūķis", pēc tam studēja Berlīnē, Minhenē, Vīnē un Parīzē (1895 - 1899). Atgriezies Pēterburgā, Zariņš strādāja Krievijas Valstspapīru spiestuvē (1899 - 1919, bija mākslinieks un tehniskais vadītājs), pēc tam devās uz Latviju, kur kļuva par Valsts vērtspapīru spiestuves pārvaldnieku (1919 - 1933), kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcas vadītāju (no 1921).
Zariņš ir "Latvju dainu" pirmizdevuma pirmā sējuma vāka autors. Viņš veidojis arī ofortus ("Dzejnieka kaps"), litogrāfijas, reklāmplakātus, ilustrējis pasakas, zīmējis karikatūras, gleznojis akvareļus, sastādījis krājumu "Latvju raksti" trijos sējumos (1924 - 1931), kam ir liela nozīme latviešu tautas lietišķās mākslas apzināšanā. Nozīmīgs Zariņa daiļradē ir ofortu cikls "Ko Latvijas meži šalc" (1908 - 1911) (tā centrā - Kurbads), kas veidots pēc latviešu teikām.
Zariņš veidojis ekslibrus - 75 ekslibri Janim Rozentālam, Vilhelmam Purvītim, Jāzepam Vītolam, Jānim Misiņam u.c. Pirmo ekslibri viņš radīja savai nākamajai sievai - zviedru dziedātājai Evai Sundblatei (1897). Ekslibru centrā bieži atrodas kāda figūra, klusā daba vai ainava, raksturīga izrotāta apmale. Uzraksti veidoti gotu, latīņu vai angļu rondo stila burtiem. Zariņu interesēja vācu renesanses ornamentika, dekoratīvās kompozīcijas, vācu romantisms, Karolingu laika ornamenti, tautiskais romantisms. Viņa mākslasdarbi ir ārkārtīgi dekoratīvi, izgreznoti, tajos parādās tādi tēli kā nāras, putni, lauztas sirdis, vīnstīgas. Pēc pārliecības Zariņš bijis konservatīvs (atšķirībā no, piemēram, Jūlija Madernieka), vērsies pret modernismu.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Rihards_Zari%C5%86%C5%A1
Rihards Zariņš jeb Zarriņš (pats mākslinieks konsekventi lietojis un arī laikabiedri respektējuši šo uzvārda formu) absolvējis Aleksandra Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā, bijis arī viens no pulciņa “Rūķis” dibinātājiem un aktīvs tā biedrs. Pēc studijām, pateicoties saņemtajai Štiglica skolas stipendijai, izglītību papildinājis Berlīnē, Minhenē, Vīnē un Parīzē. Atgriežoties Krievijā, Rihards Zariņš sāk darbu Valstspapīru spiestuvē Pēterburgā, kur ar ievērojamiem panākumiem strādā 20 gadus.
Pēterburgas posmā uzplauka arī Riharda Zariņa talants grafikas jomā. Šajā laikā top oforta cikls “Ko Latvijas meži šalc”.
1919. gadā mākslinieks atgriežas Latvijā, kur izveidoja un līdz 1933. gadam vadīja Latvijas Valstspapīru spiestuvi. Zariņš ir zīmējis metus lielākajai daļai Latvijas Republikas papīra naudaszīmju, tāpat mākslinieks ir metālnaudas autors, par izcilāko uzskatāms 5 latu sudraba monētas dizains. Monēta kļuva par savdabīgu neatkarīgās Latvijas simbolu, akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārdiem runājot, “Riharda Zariņa pieclatnieks ir mūsu monētu pasaules himna”.
No 1921. gada līdz 1936. gadam Rihards Zariņš Mākslas akadēmijā vadīja Grafikas meistardarbnīcu.
Par savu lielāko veikumu mākslinieks pats atzina “Latvju rakstus”, izdevumu, kam latviešu etnogrāfiskos materiālus viņš bija vācis jau kopš studiju gadiem. No 1926. līdz 1934. gadam Zariņš Mākslas akadēmijā lasīja latviešu ornamenta un etnogrāfijas kursu.
http://neputns.lv/book/rihards-zarins/#.Wdza5mi0PIU
Rihards Zariņš dzimis 1867. g. Valmieras apriņķī Viļķēnu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka ģimenē. Pēc paša vārdiem, svarīgs bijis viņa bērnības posms, kas pavadīts Līgatnē, uz kurieni bija pārcēlusies ģimene. Vēlākā romantiskā jūsma esot sakņojusies iespaidos, kas gūti vietējā ainavā ar tās mežiem, kraujām, klintīm, Gaujas krastiem, alām u. c. Pēc mācībām Grīvas vācu skolā Zariņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu, kur iestājās 1887. g. ķeizariskā mākslas veicināšanas biedrības skolā un 1888.g. Štiglica skolā (sk. Mākslas izglītība), kur palika līdz 1895. g. Te viņš specializējās sākumā ksilogrāfijā, vēlāk ofortā pazīstamā reproducējošās grafikas meistara Vasilija Matē (Василий Матэ) vadībā. Vairākas mācību laika klusās dabas oforta tehnikā (Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs) uzrāda izteikti detalizētu objektu atveidojuma metodi. Beidzis studijas, Zariņš četrus gadus papildinājās ārzemēs: Berlīnē pie Diseldorfas akadēmijas bijušā audzēkņa grafiķa ilustratora Aleksandra Cika (Alexander Zick), Minhenē pie Rūdolfa Zeica (Rudolph Seitz), plaša profila mākslinieka, kas darbojās arī lietišķās mākslas jomās, kā arī pie Maksimiliāna Dazio (Maximilian Dazio), gleznotāja, grafiķa, medaļu meistara, kas orientējās uz simbolisma virzienu. Vīnē Zariņš papildinājās pie ofortista un akvarelista Viļjama Ungera (William Unger) un studēja litogrāfiju Parīzē.
No 1899. g. Zariņš ieņēma vadošus amatus Sanktpēterburgā Valstspapīru spiestuvē un pastāvīgi dzīvoja impērijas galvaspilsētā līdz 1919. g., strādāja lietišķās grafikas jomā (darināja naudaszīmes, pastmarkas, diplomus u.c. ). Tai pašā laikā viņš turpināja aktīvi piedalīties latviešu nacionālajā mākslas dzīvē. Jau studiju gados Zariņš bija ˝Rūķa˝ loceklis un tā pasākumu dalībnieks, tai laikā un vēlāk ilustrēja latviešu presi un grāmatas, vāca etnogrāfiskos materiālus, darbojās Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, izstādījās ne tikai vispārējās baltiešu, bet arī visās latviešu mākslinieku izstādēs, bija autentisko etnogrāfisko tradīciju aizstāvis.
Studiju gados Zariņa preses un grāmatu grafikā saglabājās skolā apgūtais historizējošais dekors, tai pašā akadēmiski historizējošā stilistikā risināti vispārināti un idealizēti alegoriski tēli un vēstījumi, kas tika savienoti ar idiliski sentimentālu nacionālu sižetu izklāstu (titullapa 1894. g. ˝Latvju dainu˝ izdevumam, 1890. gadu žurnāla ˝Austrums˝ vāki un ilustrācijas). Ilustrāciju emocionālais tonis, detalizētais stāstījums, pieblīvētā kompozīcijas telpa un nosacītais lineārais zīmējums, ornamentālie ierāmējumi ir analogi vācu vēlīnā bīdermeieriskā romantisma tradīcijas paraugiem, kurus bez šaubām pazina Zariņš. Studijas Vācijā, saites ar vācu skolu, arī ar tās jaunākām parādībām, varēja tikai nostiprināt (sk., piemēram, viņa 1898. g. Morica fon Švinta (Moritz von Schwind) vai Ludviga Rihtera (Ludwig Richter) garā darināto kompozīciju ˝Pasaka˝). Tomēr jāuzskata, ka vācu romantisma ietekme vairāk saglabājās Zariņa grafikas formālajā stilistikā.
Pēdējos 19. gs. gados un 20. gs. pašā sākumā Zariņa grafikā ienāk jūgendstils, kas savienojas ar viņam tipisko retrospektīvismu. Parasti simetrisko grafisko kompozīciju ierāmējumos neogotisko ornamentu vai neorenesansisko kartušu vietā tiek bieži izmantots liekto pinumu motīvs, (t.s. ķeltu ornaments), kas kārtojās plūdeno jūgendstila līniju ritmā. Tam viegli pakļāvās jūgendstilam raksturīgie florālie motīvi rotājumos, cilvēku figūras, ainaviskās vides fragmenti ilustrācijās, izdevumu logātos, īpaši uzskatāmi ekslibros, kurus Zariņš tad un vēlāk darināja lielā skaitā. Manuālos uzrakstos viņš gotiskā šrifta vietā sāka lietot jūgendstila antīkvu un klasisko kaligrāfiju. Tēlojuma detalizācija saglabājas, netiešie vēstījumi un motīvu simbolika funkcionāli saistīta ar ilustrējamā vai dekorējamā izdevuma raksturu. Jādomā, Zariņa komplicētās un retrospektīvās stilizācijas šai laikā varēja rosināt ne tikai vācu, bet arī britu (Viljama Morisa (William Morris) un Mākslas un amatu kustības), krievu (Мир искусства grupas) grafiķu paraugi.
Apgūtā un kultivētā akadēmiskā historisma un jūgendstila formveides sintēze tika lietota, interpretējot latviešu folkloru un literatūru, pievēršoties pasaku, teiksmu, tautas dziesmu, beletrizētu leģendu tēliem un sižetiem, fiksējot etnogrāfiski iespējami precīzas detaļās. Citkārt, atkarībā no ilustrējamā izdevuma, Zariņš atveidoja arī sava laika reālijas un, būdams viens no ˝Svaru˝ līdzstrādniekiem, darināja arī politiska un sociāla satura karikatūras. Zariņa grafiķa radošā darba kulminācija - ofortu sērija ˝Ko Latvijas meži šalc˝ (1908 – 1911, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM ), kurā teiksmaino sižetu dramatisms vienojas ar meža biezokņu stihisko pirmatnējību un māksliniekam raksturīgā tēlojuma detalizācija ir pakļauta gaismēnas dominējošiem kontrastiem (˝Kurbads un sumpurnis˝, ˝Nemierīgi laiki˝). Interese par līdzīgiem ainaviskiem motīviem atklājas arī viņa zīmētās stājgrafikas lapās. Vienojoša gaismēnas tonalitāte kā emocionālā toņa radītāja izmantota vienā no pazīstamākajiem Zariņa iespieddarbiem ˝Dzejnieka kaps˝(1913, LNMM), kas gan risināts internacionāla, „bēkliniska” simbolisma garā.
Lai gan Zariņa stils būtiskāki nemainās, 20. gs. pirmajās dekādēs konstatējamas arī zināmas evolūcijas pazīmes. Pēc 1906. g. izteikta jūgendstila elementu īpatsvars mazinās, izdevumu dekors kļūst lietišķāks, pat salīdzinoši lakoniskāks (mēnešraksta ˝Druva˝ vāks un vinjetes, 1912). Uzskatāms pieaugušā relatīvā lakonisma piemērs ir plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei, kas gan skaidrojams arī ar šī žanra specifikas ievērošanu.
1919. g. Zariņš atgriezās Latvijā, kļuva par jaundibinātās republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku, darinājis grafisko dizainu tagad jau nacionālās valsts vērtspapīriem, latu un santīmu monētām, diplomiem, pastmarkām. Līdztekus viņš vadīja grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa etnogrāfiskās intereses neapsīka, to materializēts izpaudums - mākslinieka sagatavotais triju sējumu izdevums ˝Latvju raksti˝(1924-1931). Zariņa daudzveidīgā grafiķa aktivitāte turpinājās (zīmējumi, akvareļi, oforti, grāmatu un periodikas grafika, ekslibri). Tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā viņš sevi pozicionēja kā konservatoru, kā karojošu modernisma noliedzēju (1920. g. organizēja kopā ar J. R.Tillbergu skandalozo Kasparsoniādi, - izstādi, kas parodēja modernistu darbus)(sk. 1920. – 1930. gadu mākslas dzīve), ņēma dalību Neatkarīgo mākslinieku vienības un ˝Sadarba˝ izstādēs. Kā mākslinieks Zariņš turpināja agrāk uzsāktās un izstrādātas tematiskās nozares, variējot romantizētu ainavu motīvus zīmējumos (cikls „Daudas grava Siguldā”, 1930), latviešu folkloras sižetus (ofortu kopa ˝Aiz trejdeviņiem kalniem˝, 1920. gadi), citkārt pievēršoties simboliski ilustratīviem motīviem (cikls ˝Sirds temperamenti˝, 1920. gadu beigas), ilustrēja tautas pasakas. Zariņa grafikas vispārējā stilistika šai laikā mazāk radoša, viņa mākslas akadēmiskā un amatnieciskā orientācija kļūst noteicoša. Zariņš mirst 1939. g. Viņa tradicionālistisko grafikas skolu ieguvušo grafiķu grupā nosaucami Arturs Duburs, Marija Induse-Muceniece, Jānis Šternbergs, Arturs Apinis, Pēteris Upītis, Zelma Tālberga.
Zariņa oriģinālgrafika glabājas LNMM un Mākslinieku savienības muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu muzejā un Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās.
http://www.makslasvesture.lv/Rihards_Zari%C5%86%C5%A1