Jūlijs Feders (1838-1909)

Jūlijs Feders dzimis 1838. gada 19. jūnijā Kokneses krodzinieka Jāņa Federa ģimenē. Mācījās Rīgas Doma skolā un Bergmaņa privātskolā, 1856. gadā iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. 1863. gadā pēc tēva nāves viņš pārtrauca studijas kā brīvmākslinieks Jelgavā strādāja par reālskolas zīmēšanas skolotāju un no 1868. gada par fotogrāfu.
1873. gadā par ainavu «Strauts» Pēterburgas Mākslas akadēmija Federam piešķīra II šķiras mākslinieka grādu, bet 1874. gadā par gleznām «Meža skats», «Vētra» un «Papīra fabrika Līgatnē» I šķiras mākslinieka grādu. 1874. gadā par gleznu «Mežs pēc vētras» Londonas izstādē Feders ieguva sudraba medaļu un kļuva par Londonas akadēmijas locekli, bet gleznu iegādājās Persijas šahs.[1]
1874. gadā viņš pārdeva fotogrāfa darbnīcu un apceļoja Norvēģiju, 1875. gadā pameta Jelgavas skolotāja vietu un devās papildināties uz Diseldorfu pie baltvācu cilmes profesora gleznotāja Eižena Dikera. 1876. gadā viņš devās uz Belgorodu, kur 10 gadus nostrādāja par zīmēšanas skolotāju. 1880. gadā Feders Pēterburgā tika ievēlēts par akadēmiķi, no 1889. līdz 1898. gadam strādāja par pasniedzēju komercskolā Sanktpēterburgā, vasaras pavadīja Latvijā.
Pēterburgas periodā viņš satuvinājās ar jauno latviešu mākslinieku paaudzi — Purvīti, Rozentālu, Valteru un citiem. Uzturēja kontaktus ar latviešu mākslinieku apvienību «Rūķis». Šajā laikā pastiprinājās viņa interese par nacionālo ainavu («Gaujas leja» u.c.). Gadsimta beigās Feders uzgleznoja lielu skaitu dabas studiju («Ceļš Līgatnē», «Siguldas pils dīķis» utt.).
1898. gadā Feders atstāja valsts dienestu. Miris 1909. gada 1. februārī Čerņigovas guberņas pilsētā Ņežinā. Pēc Federa nāves Rīgā tika sarīkota viņa gleznu izstāde.
Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi ir Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā.
Pēterburgas Mākslas akadēmijā Feders apguva sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. 70. gadu sākumā viņš aktīvi izkopa savu meistarību; šajā laikā viņa darbos dominēja romantisma ietekmes, dramatisks dabas tēlojums, piemēram, «Ainava ar negaisa mākoņiem» (1873) un «Pēc vētras» (1874).
Vēlāk viņa ainavas arvien vairāk noteica laikmetīgā reālisma estētika, viņa gleznotajos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, piemēram, «Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā» (1881), «Krīta kalni» (ap 1881).