Ieva Markēviča- Caruka (1964)
Mākslinieces Ievas Markēvičas Carukas (1964) darbu atpazīstamākie motīvi ir emocionāli, koķeti un atklāti sievietes un vīrieša saskarsmes emocionālu brīžu fiksējumi. Bieži mākslinieces zīmējumus un gleznas caurvij spilgtāko dzīves brīžu attēlojums – kaislīga deja, mirklis operā, bērnības atmiņas.
Viņas attēloto sievišķīgi rotaļīgo vai eleganti vīrišķīgo tēlu graciozitāte un to grafiski trāpīgais attēlojums ir viena no mākslinieces rokraksta atpazīstamības zīmēm. I. Markēvičas Carukas grafiskā līnija ir jutīga, temperementīga un virtuoza.
Māksliniece strādā dažādās tehnikās - veido tušas zīmējumus, monotipijas, litogrāfijas, linogriezumus un glezno eļļas tehnikā. Māksliniece Latvijā atgriezās, pabeigusi Ļvovas Mākslas institūtu un izveidojusi savu stilu, kardināli atšķirīgu no padomju laikā latviešu mākslā valdošām tendencēm. Šis nelatviski temperementīgais, emocionāli piesātinātais un atklātais tēlojums joprojām palicis kā mākslinieces savdabības atpazīstamības zīme.