Niklāvs Strunke (1894-1966)

Niklāvs Strunke veidojis grāmatu ilustrācijas, plakātus un metus daudzām skatuves gleznām un kostīmiem, zīmējis projektus trauku rotājumiem, mēbelēm, stikla gleznojumiem. Tāpat gleznojis eļļā, temperā, akvarelī un pastelī.
N. Strunke ir dzimis Polijā, kur tēvs bija apakšvirsnieks, tādēļ bērnību viņš pavada kazarmās. Pateicoties tēva māsai, 1903. gadā pārceļas uz Valmieru, kur 1909. gadā pabeidz Liepiņa proģimnāziju. Valmierā viņš ciemojas pie gleznotājiem A. Petrova un T. Ūdera.
No Valmieras topošais mākslinieks pārceļas uz Pēterburgu pie tēva, kur 1909. – 11. gadam mācās Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā pie N. Rēriha un I. Biļibina. Apmeklējis arī grāfa N. Zubova mākslas vēstures institūtu. 1911. – 13. gados mācījies M. Bernšteina mākslas skolā, kā arī Pēterburgas Mākslas akadēmijā V. Matē darbnīcā apguvis oforta un linogriezuma tehniku.
1913. gadā devies uz Rīgu un iestājies J. Madernieka studijā, kur mācījies līdz 1914. gadam. Piepelnījies par krāsotāju meistariem, darinājis ilustrācijas pie A. Lāča. Sācis ilustrēt pasakas.
1914. gadā izlīgst ar tēvu un dzīvo Pēterburgā, kur mācās Šervuda un Bernšteina mākslas studijā.
1915. gadā Strunke brīvprātīgi iestājies 6. latviešu strēlnieku pulka jātnieku izlūku nodaļā. Zīmējis un gleznojis akvarelī strēlnieku dzīves ainas.
1917. gadā mākslinieks dodas uz Cēsīm, tad Valku. Kādu laiku uzturas Pēterpilī, no turienes ar svešiem dokumentiem nokļūst Viļņā un 1919. gadā viņam izdodas atgriezties Rīgā. N. Strunke strādā par grafiķi, veido grāmatu vākus. Zīmējis metus Maskavas latviešu teātrim. Tāpat viņš iesaistījies Ekspresionistu grupā. 1919. gadā noformējis 1. maija svētkus Rīgā. No 1920. gada Rīgas mākslinieku grupas biedrs, piedalījies tās izstādē, pēc kuras no grupas izstājies.
1923. gadā aizbraucis uz Berlīni. Tur veidojis gleznas, zīmējumus un grāmatu ilustrācijas, 1923. gadā piedalījies Lielajā Berlīnes mākslas izstādē. 1923. gada rudenī devies uz Romu, Florenci un Kapri salu. Itālijā mākslinieks nodzīvo līdz 1925. gada jūlijam. 1926. gadā viņš otrreiz dodas uz Itāliju, dzīvo Florencē, veido akvareļus, eļļas gleznas, ilustrācijas pasakām.
Vasaras pavada Kaugurciemā, apceļo un pēta Latvijas novadus.
Viņa darbi parādās Kultūras fonda un valsts rīkotajās ārzemju izstādēs.
Laikposmā no 1920. līdz 1944. gadam viņš uzzīmējis vairāk kā 700 grāmatu vākus, ilustrējis ap 30 romānu, dzejas vai pasaku grāmatu, darbojies kā dekorators Nacionālajā teātrī, Strādnieku teātrī, Nacionālajā operā (dekorācijas ap 40 uzvedumiem), strādājis lietišķajā mākslā (stikla gleznojumi Rīgā un Siguldā), ap 50 zīmējumu porcelāna apgleznošanai J. Jesena porcelāna fabrikai. Strādājis stājglezniecībā. Rakstījis kritikas un apcerējumus par mākslu. 1940. gadā sarīkojis savu mākslinieciskās darbības 25 gadu jubilejas izstādi.

Izstādījis darbus: 1914. gadā IV Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā; 1915. gadā latviešu mākslinieku izstādē Pēterburgā; 1920., 1930. gadā – Rīgas mākslinieku grupas izstādēs; 1923. gadā Novembra grupas izstādē Berlīnē; 1924. gadā Casa d’arte Bragaglia Romā; 1925. gadā Vispasaules dekoratīvās mākslas izstādēs Parīzē, kur apbalvots ar zelta medaļu.

Latviešu mākslinieku izstādēs: 1927. - Stokholmā, 1930. - Karlštatē Zviedrijā, 1932.- Karalaučos, 1933. - Oslo, 1934. - Maskavā un Ļeņingradā, 1936. - Varšavā, 1939. - Parīzē un Londonā, 1927. - Buenos-Airesas starptautiskā ekslibru izstādē un Leipcigas starptautiskajā grāmatu izstādē, 1929. - skatuves mākslas izstādē Somijā, 1931. - starptautiskajā grāmatu mākslas izstādē Parīzē, 1935. un 1937. - Kultūras fonda I, II un IV izstādē, 1938. - atjaunotās Latvijas 5 gadu jubilejas izstādē, 1939. - Latvijas tēlojošās mākslas biedrības izstādē Valmierā.

Strunkes darbi atrodas Latvijas muzejos, Teta galerijā Londonā, Malmes muzejā Zviedrijā un Ļeņingradas lietišķās mākslas muzejā. 1925., 1927., 1932. un 1934. Strunkem piešķirtas Kultūras fonda godalgas.

1944. gadā N. Strunke nokļūst Zviedrijā, Stokholmā. Sarīko personālizstādes Karlstadē (1945), Malmē (1947) un Lundā (1948), piedalījies igauņu un latviešu mākslinieku izstādē Stokholmā (1946) un Hamburgas dziesmu svētku izstādē (1964). Personālizstādes Stokholmā tiek sarīkotas 1927., 1952. un 1962. gados.
No Zviedrijas mākslinieks ceļojis uz Itāliju, kur kopš 1950. gadiem pavadījis ik gadus vairākus mēnešus. Mākslinieks mirst Romā.
Piemiņas izstādes sarīkotas Gotlandē (Zviedrijā, 1979, kopā ar L. Strunki), Rīgā (1984, 1988, 1989), Stokholmā (1994).

N. Strunkes darbos modernās mākslas abstraktie centieni savijas ar latvisku formu meklējumiem, orientāla teiksmainība ar zemnieka mākslas primitivitāti un Itālijas klasiskās kultūras ierosmēm. Viņa glezniecība pārstāv primitīvo, savas paaudzes antiakadēmisko ievirzi latviešu mākslā.
Daudzpusīgs mākslinieks, sekmīgi darbojies dažādos stilos. 20. gs. Sākumā Pēterburgā iepazinies ar biedrības Мир Искусство sasniegumiem, sācis interesēties par folkloru un vēsturi, studējis ikonu, persiešu miniatūru glezniecību. Vēlāk pievērsies kubismam un konstruktīvismam, Itālijā studējis protorenesansi, bijis futūristu ideju atbalstītājs, iekļāvies “jaunās lietišķības” strāvojumā. Glezniecībā strādājis ainavas, portreta un klusās dabas žanrā. Nozīmīgu ieguldījumu N. Strunke devis grāmatu grafikā, kur izmantojis ksilogrāfijas, linogriezuma, litogrāfijas u.c. tehnikas. Tāpat veidojis plakātus, ekslibrus.