Aleksandra Beļcova (1892-1981)
Aleksandra Beļcova dzimusi 1892. gada 17. martā Krievijas pilsētā Suražā. 1912. gadā absolvējusi Novozibkovas pilsētas sieviešu ģimnāziju, bet 1917. gadā Penzas mākslas skolu. Studiju laikā satuvinājās ar daudziem kara vētru aiznestiem topošiem māksliniekiem: Jēkabu Kazaku, Konrādu Ubānu, Kārli Johansonu, Valdemāru Toni. Šeit viņa arī iepazīstas ar savu vēlāko dzīvesbiedru Romanu Sutu. 1917. gadā dodas uz Petrogradu, kur papildinās Natana Altmaņa studijā Brīvās mākslas darbnīcās (1918-1919). 1919. gadā Petrogradā viņa pirmo reizi piedalās izstādē, kā arī pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. 1920. gadā kļūst par Rīgas mākslinieku grupas biedri, kuru atstāj 1926. gadā kopā ar pārējiem "Baltazars" pārstāvjiem. Šajā laikā viņa zīmē karikatūras satīriskās un politiskās lapās HoHo un Hallo. No 1920. gada piedalījusies daudzās izstādēs kā Latvijā, tā arī ārzemēs, arī biedrības "Zaļā vārna" izstādēs (1927-1931.1922. gadā apprecas ar Romanu Sutu un tajā pašā gadā abi dodas uz Parīzi, Berlīni un Drēzdeni. 1923. gadā viņiem piedzimst meita Tatjana, nākamā mākslas vēsturniece. No 1924. līdz 1928. gadam tāpat kā vīrs ir produktīva un aktīva Baltars māksliniece, kura ir radījusi daudzus metus porcelāna apgleznojumiem. 1945. gadā kļūst par Latvijas Mākslinieku savienības biedri. Mirusi 1981. gada 1. februārī Rīgā.
Mākslinieces personālizstādes ir bijušas Rīgā (1928, kopā ar R. Sutu, 1962, 1972), Tukumā (1963), Ļeņingradā (1972/73), Liepājā (1974), Jūrmalā (1977). Pēcnāves personālizstādes Rīgā (1984), Liepājā un Madonā (1985), Valmierā (1986).
A. Beļcova ir strādājusi eļļas, pasteļa un akvareļa tehnikās. Sākotnēji viņa veido modernisma, īpaši kubisma ietekmētus darbus, tomēr pamazām māksliniecei izveidojas savs rokraksts. Gleznojusi klusās dabas un ainavas, taču galveno A. Beļcovas daiļrades īpatsvaru veido portreti un žanrveida gleznojumi. Māksliniece pievērsusies arī grāmatu ilustrācijai.
A.Beļcova dzimusi 1892. gada 17. martā Ukrainā, Čerņigovas guberņā. Viņas māte bija mācītāja meita, tēvs – zemnieks, kas ar cara pavēli tika iecelts muižnieku kārtā. Profesionālo izglītību Beļcova ieguva Pirmā Pasaules kara laikā Penzas Mākslas skolā, kur tolaik mācījās topošie latviešu mākslinieki Romāns Suta, Konrāds Ubāns, Jēkabs Kazaks, Voldemārs Tone un citi. Viņu savdabīgā māksla rosināja Aleksandras māksliniecisko iztēli, bet Romāns Suta aizkustināja arī viņas sirdi.
Kādu laiku Aleksandra Beļcova dzīvoja Pēterpilī (Petrogradā), jo tajos laikos mākslinieki, kas jūsmoja par revolūciju, meklēja jaunas mākslinieciskās izteiksmes formas, kuras spilgti un ekspresīvi spētu paust šo pārmaiņu laikmeta idejas. Nozīmīgu ietekmi uz mākslinieces radošās personības veidošanos atstāja iepazīšanās ar kreiso mākslas virzienu piekritēju uzskatiem, Vladimira Majakovska uzstāšanās, draudzība ar mākslinieku Konstantīnu Petrovu-Vodkinu, mācības pie Natana Altmana.
1919. gadā pēc Romāna Sutas ielūguma viņa pārcēlās uz Rīgu, bet 1922. gadā kļuva par viņa dzīvesbiedri (kā liecinieks viņu kāzās bija pats Jānis Rainis). A. Beļcova kļuva par Rīgas mākslinieku grupas locekli (viens no šīs grupas dibinātājiem bija viņas dzīvesbiedrs). Visi kopā viņi devās uz Parīzi, kas kļuva par viņu kāzu ceļojuma mērķi un meitas Tatjanas dzimšanas vietu.
Pa ceļam, Berlīnē jaunlaulātie iepazinās ar tēlnieku Kārli Zāli, kas vēlāk kļuva par Brāļu kapu kompleksa un Brīvības pieminekļa Rīgā autoru, vēl viņi kontaktējās ar itāliešu futūristu vadoni Filipo Tommazo Marineti. Tas bija laikposms, kad abi dzīvesbiedri kopīgi aizrāvās ar kubismu un konstruktīvismu. Parīzē viņi nonāca toreizējās neformālās Pasaules galvaspilsētas mākslas dzīves drūzmā, jo tajos laikos Parīze bija dažādu mākslas virzienu centrs.
Šajā kalvē, pateicotis šī laulātā pāra pūlēm, veidojās latviešu nacionālā konstuktīvisma stils. Par vispopulārāko šī stila sastāvdaļu kļuva darbnīcas «Baltars» mākslinieciski apgleznotais porcelāns. Šo darbnīcu 1924. gadā pēc atgriešanās no Parīzes dzīvesbiedri dibināja kopā ar izcilo latviešu grafiķi Sigizmundu Vidbergu. Darbnīca pastāvēja tikai līdz 1929. gadam, bet tās produkcija paspēja gūt atzinību – starptautiskajā mākslas izstādē Parīzē 1925. gadā meistaru izstrādājumi izpelnījās divas zelta un vienu bronzas medaļu, darbnīcā «Baltars» izgatavotos dekoratīvos sienas šķīvjus iegādājās un pastāvīgajā ekspozīcijā iekļāva Sevras porcelāna muzejs.
Tomēr visaugstāko atzinību Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas mākslas darbi izpelnījās no Vilhelma Purvīša, Latvijas Mākslas Akadēmijas dibinātāja un toreizējā Valsts Mākslas muzeja direktora.
«Kad es miršu, man gribētos, lai mani sadedzinātu, bet pelnus ievietotu Jūsu daiļajā vāzē ar reliģiskajiem motīviem, un ievietotu to mana muzeja nišā», teica V. Purvītis Aleksandrai Beļcovai pēc viņas un Romāna Sutas kopīgās izstādēs.
«Latviešu mākslā porcelānam «Baltars» tomēr ir kaut kāda nozīme», tā ar gandarījumu konstatēja māksliniece neilgi pirms savas nāves, apkopodama savā mūžā paveikto.
Tomēr visspilgtāk mākslinieces individuālitāte izpaudās glezniecībā, it īpaši portretos. Apkopojot rezultātus, varētu droši apgalvot, ka Aleksandra Beļcova ir visspilgtākā artdeko mākslas virziena pārstāve Latvijā, kaut gan ar to vien viņas ieguldījums latviešu māksla nebūt neizsmeļas.
Aleksandra Beļcova mira 1981. gada 1. februārī 89 gadu vecumā.
http://www.russkije.lv/lv/lib/read/alexandra-beltsova.html