Aleksandrs Štrāls (1879-1947)
A. Štrāls bija Daugavas plostnieka, ādmiņa dēls. Mācījās Venjamina Blūma mākslas skolā Rīgā (1899-1902) un kopā ar V. Zeltiņu Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā (1903), kur pavadīja pāris mēnešu.
Štrāls gleznoja teātra dekorācijas, žanra ainas un ainavas. Pateicoties brālim rakstniekam Kārlim Štrālam, Aleksandrs pievērsās ilustrācijai un iepazina literātus. Pirmo portretu virkni viņš radīja līdz drauga gleznotāja Voldemāra Zeltiņa pašnāvībai, dzīvojot Burtnieku pilī. Otra grupa – “dekadentiskās bohēmas” pārstāvju portreti “visai dīvainās krāsās”1 tapa pirms I pasaules kara, kad Štrāls strādāja Interimteātrī2, BET brāļu mājas atmosfērā virmoja interese par jaunākajiem literārajiem strāvojumiem, piemēram, krievu futūrismu.
“Visai zīmīgas ir ap 1913./1914. gadu gleznotās portretu studijas: P. Rozīša, K. Štrāla, Ed. Virzas u. c. galvas, kur dažkārt lietoti tīru krāsu kontrasti. Virza melnā uzvalkā ar sarkanu rozi, melniem matiem, ķīļbārdiņu, sejā kas faunisks, – sarkani, dzelteni zaļos toņos.3 Štrāls te kāpina krāsu ziedu, brīvi pārveidodams īstenību.”4
Štrāla portretisko vaibstu tiešais tvērums, robustie otas vilcieni, dinamiskās krāsu attiecības, skopās detaļas (Akurateram – platmale, Virzam – brilles), à la prima steiga, kas liek atstāt audeklu daudzviet neskartu, un mirkļa datējumi liecina par spilgtu ekspresionisma pieteikumu. Vēlākos gados mākslinieks palika pie impresionistiskā vērojuma, saglabājot nemierpilno otas rakstu.
1915. gada vasarā Štrālu iesauca zemessargos, no 1917. līdz 1921. gadam viņš bija zīmēšanas skolotājs Kubaņā. Pēc tam Štrāls apmetās Pļaviņās un līdz 1929. gadam strādāja par zīmēšanas skolotāju ģimnāzijā.
Dzimis Stukmaņu pagastā, Daugavas plostnieka, ādmiņa ģimenē. Jaunībā Štrāls izgāja pamatīgu darba skolu, gan braukdams ar plostiem, gan kā pārcēlājs uz celtuves pie Pļaviņām, gan strādādams lauku darbus.
1982. g. beidzis Stukmaņu pag. skolu. 1898. Gadā dažus mēnešus apmeklējis E. Kuraua un K.Pasila daiļkrāsošanas darbnīcu. Mācījies V. Blūma mākslas skolā Rīgā (1899-1902), īsu laiku Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā.
Izstādes kopš 1901. g., arī daudzās latvju mākslas izstādēs ārzemēs. Darbi Valsts un Rīgas mākslas muzejos. Ilustrējis dažas grāmatas, dekorācijas. Viens no latviešu impresionistiem.
J. Jaunsudrabiņš draugu raksturo tā: “Vajag daudz spēka, lai stūrgalvīgi paliktu pie sava, ja tas tiešām labs. Kas to var, tas ir uzvarējis. Saša tā cīnījās visu mūžu apzinīgi vai neapzinīgi.” Šī sūrā patiesība ir spēkā joprojām. It īpaši tāpēc, ka retais mākslinieks pie tās spēj turēties. Gleznotājs pats mala linsēklas un linu eļļu pievienoja krāsām, tādēļ krāsu toņi gleznās bija noturīgi un koši. J. Jaunsudrabiņš ievērojis drauga vispusīgo apdāvinātību: “Bez kaklasaites, vecās drēbēs, vadmalas kurpēm kājās – tāds viņš sēdēja un gleznoja. Un vai gan citādi, ja ne aiz trūkuma, viņš pats sev būtu šuvis svārkus? Lai nebūtu jāgāž nauda drēbniekam [..]. Saša bija ķēris šķēres un Marijai (A. Štrāla sieva – red.) par izbailēm sācisdrānu sagriezt. Svārks bija bez vainas. Saša smaidīja: “Zudis tautai labs skroderis.”Bet ne jau skroderis vien. Saša bija labs amatnieks, kur vien pielika savu roku.”
Vēl citāts no J. Jaunsudrabiņa tēlojuma: “Vistuvāk ar Sašu saskārušies tikām laikā, kad “Atpūtā” iespieda manu romānu “Jaunsaimnieks un velns”. Niklāvs Struņķis (Strunke – red.), kas šo darbu bija sācis ilustrēt, nesaderēja ar reālo tēlojumu.Viņš, tīrs grafiķis, nepazina lauku dzīves, taustījās ap vienkāršām lietām kā pa tumsu. Piemēram, vīrs jūdz zirgu, stāvēdams ilkšu iekšpusē. Pats par sevi jauks humors, bet jauca noskaņu. Kad to bija atzinusi arī redakcija, es uzstādīju prasību, lai zīmēšanu uztic Aleksandram Štrālam. Tā notika. [..] Tas patiesi bija skaists laiks. Es it kā otru reizi pārdzīvoju romāna tapšanu un ar veikto biju ļoti, ļoti apmierināts. Un, ja pie visa bijušā vēl drīkstētu ko vēlēties, tad vienīgi – redzēt kādreiz“Jaunsaimnieku un velnu” glītā izdevumā ar tiem pašiem Aleksandra Štrāla zīmējumiem,kas iespiesti “Atpūtā”.” (Šis rakstnieka vēlējums diemžēl nav piepildījies.)
1939. gadā, kad Jaunsudrabiņu ģimene aiziet no Pļaviņām, viņu māju, Kalna ielā 11, iegūst A. Štrāls, līdz ar to arī ērtu, gaišu darbnīcu.
1977. gadā „Mākslas dienās Pļaviņās”, pie mājas atklāta memoriālā plāksne.
http://www.plavinunovads.lv/lv/turisms/aleksandrs-strals