Jēkabs Alfrēds Strazdiņš (1905-1958)

J. Strazdiņš piedzima lauksaimnieku ģimenē. No 1924. gada studēja Latvijas Mākslas akadēmijā un novadnieka Kārļa Miesnieka ietekmē pievērsās lauku ļaužu darba tēlojumam, kas kļuva par mākslinieka galveno tēmu, arī beidzot Ģederta Eliasa vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu 1933. gadā. Rakstīja mākslas kritikas un uzsāka veidot Piebalgas Mākslas muzeja kolekciju, kas lielākoties gāja zudumā kara gados.
Darbojās kā pedagogs Rīgas 1. ģimnāzijā (1937-1944), Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, Latvijas Valsts universitātē (1944-1949) un līdztekus gleznoja.
1930. gados, kad turpinājās agrārā reforma, mākslinieka uzmanības lokā nonāca jaunsaimnieki. Strazdiņa glezna “Līdumā” heroizē viensētas iesākumu tā, it kā runa būtu par Visuma tapšanu. Centrā attēlots jauns, spēcīgi noaudzis vīrietis. Viņa statiskais veidols – ir pusdienu laiks – kontrastē ar vīrieša aktīvās darbības zīmēm apkārt. Vidzemes kalnainē, kur vēl nesen auga mežs, sakrituši nozāģētie koki, aiz tiem ganās ratos iejūgtais zirgs un fonā slejas būves – šķūnītis un dzīvojamās mājas pirmais stāvs. Pats jaunsaimnieks ar koka karoti izēdis māla bļodu un nu gremdējas apcerīgā vērojumā. Gaišākai noskaņai tumsinātajā kolorītā uzziedējis ķirsis. Socreālismam,
kas operē ar šķietami līdzīgu fiziski smaga darba glorificēšanu, viensētniecības ideāli un jaunreālisms, kā savu ekspresīvo stilu dēvēja pats autors, nebija pieņemami. Taču 1949. gadā Strazdiņu izsūtīja uz Bratsku nevis mākslas, gan apmelojuma dēļ. Viņš atgriezās Latvijā pēc Staļina nāves 1954. gadā.