Ivans Ivanovs (1923-1978)

Ivans Ivanovs (1923. g. 22. septembris, Smoļenskas gub. - 1978. g. 12. septembris, Rīga) - gleznotājs ainavists, Latvijas Mākslas akadēmijas absolvents. Savas dzīves laikā uzgleznojis daudz ainavu Latvijas klasiskajā tradīcijā; kļuvis pazīstams pēc nāves, pateicoties galerijai “Anna”.

“Esmu dzimis [..] zemnieka Pāvela Ivanova ģimenē Smoļenskas [guberņas] Andrejevskas apriņķa Vasiļjevkas sādžā,” tā rakstījis autobiogrāfijā Ivans Ivanovs. 1929. gadā viņš kopā ar ģimeni pārcēlies dzīvot uz Ļeņingradu (patlaban – Sanktpēterburga), kur viņa tēvs bija atradis namdara darbu. 1940. gadā Ivans absolvējis skolu Gatčinā, pie Ļeņingradas.

“1941. g. iesaukts IeTK karaspēkā, kur arī dienēju līdz 1946. gadam,” tā rakstīts autobiogrāfijā. Otrā pasaules kara beigas Ivans Ivanovs sagaidījis Latvijā, būdams IeTK karaspēka 14. divīzijas 152. pulka ierindnieks (strēlnieks snaiperis), kas veicis dzelzceļa apsardzi. I. Ivanovs apbalvots ar medaļām “Par Ļeņingradas aizsardzību” (1943. g.) un “Par uzvaru pār Vāciju”(1945. g.), kopš 1943. gada bijis PSKP biedrs, pēc ievainojuma demobilizēts 1946. gada maijā.

No 1945. gada Ivans Ivanovs apmeklējis nodarbības Latvijas PSR Mākslas akadēmijā (LPSR MA), 1946. gadā “izturējis pārbaidījumus” zīmēšanā un glezniecībā par pirmajiem diviem kursiem un uzreiz ticis ieskaitīts trešajā kursā.

“Studiju laikā ir izrādījis labas dotības glezniecībā un zīmēšanā. Iepriekšējās sagatavotības mākslas izglītībā trūkuma dēļ, nespēja pilnā mērā izpaust savas dotības [..] Pēc Akadēmijas absolvēšanas varētu izmantot kā pedagogu [..] vidusskolā un arodskolā. Sistemātiski stradājot, viņš varētu sasniegt daudz lielākus rezultātus mākslinieciski radošajā darbā portreta jomā,” teikts Ivana Ivanova rakturojumā, ko parakstījis LPSR MA rektors Oto Skulme.

Ivana Ivanova pedagogi zīmēšanā bijuši Kārlis Miesnieks un Uga Skulme, glezniecībā – Konrāds Ubāns un Eduards Kalniņš. 1951. gadā I. Ivanovs sekmīgi aizstavējis diplomdarbu Jāņa Tilberga portetu glezniecības darbnīcā, tomēr nespējis nokārtot eksāmenus marksismā-ļeņinismā un krievu un padomju mākslas vēsturē. Nokārtojot tos atkārtoti, viņš 1952. gadā absolvējis LMA.

Neilgu laiku nostrādādams par pasniedzēju Rīgā un Gatčinā, 1953. gada 20. martā I. Ivanovs iekārtojies darbā mākslas un ražošanas kombinātā “Māksla”, kur viņš arī stradājis visus turpmākos dzīves gadus.

“Māksliniecisko darbību esmu uzsācis 1956. gadā, piedaloties jauniešu izstādēs,” norāda Ivanovs autobiogrāfijā, kas pievienota 1957. gada 6. decembra iesniegumam, kurā izteikts lūgums par viņa kā biedra kandidāta uzņemšanu Latvijas PSR Mākslinieku savienībā (LPSR MS). Rekomendācijas viņam bija devuši mākslinieki Aleksandrs Zviedris, Harijs Bobinskis, kā arī tēlnieks Mārtiņš Zaurs.

“Ivanovs ir strauji veidojies kā patstāvīgs mākslinieks ar savu rokrakstu,” uzrakstījis A. Zviedris. “Uzskatu, ka Ivans Ivanovs ir spējīgs un nopietni strādājošs mākslinieks. Viņa mākslas darbi liecina par to, ka viņš meklē pats savu jaunu un dabisku izteiksmes valodu glezniecībā,” norādījis H. Bobinskis.

Mākslas un ražošanas kombināta “Māksla” direktors L. Rundulis arī pozitīvi raksturojis I. Ivanovu: “Darba laikā parādījis sevi kā godīgu un strādīgu darbinieku. Viņš ir piedalījies apjomīgu un sarežģītu darbu izpildīšanā, vairākkārt piedalījies radošo uzdevumu veikšanā [..].”

Tomēr, neskatoties uz LPSR MS Gleznotāju sekcijas biroja atbalstu, 1958. gada 12. martā LPSR MS valde Leo Svempa vadībā vienbalsīgi nolēma: “atturēties no Ivanova I.P. uzņemšanas pirms viņa piedalīšanās ar saviem mākslas darbiem gaidāmajā republikāniskajā izstādē.”

Ivans Ivanovs turpinājis piedalīties dažādās izstādēs, bet MS valde turpinājusi vilcināšanos jautājumā par viņa lūguma “uzņemt biedru kandidātos” apmierināšanu. Tikai 1959. gada beigās LPSR MS valde ieklausījās Gleznotāju sekcijas biroja viedoklī. 1959. gada 23. decembrī I. Ivanovs kļuvis par kandidātu, bet 1964. gada 18. martā, pēc neatlaidīgas cīņas ar LPSR MS valdi – par šīs radošās savienības biedru.

“Kandidāta stāža laikposmā biedrs Ivanovs I.P. parādījis sevi kā talantīgs un daudz un neatlaidīgi strādājošs mākslinieks. Šajā laikā viņš piedalījies 12 izstādēs,” rakstījis viņa kolēģis mākslinieks Mihails Korņeckis.

Ivanu Ivanovu bija rekomendējuši arī Harijs Veldre un Germans Doncovs (“pazīstu b. Ivanovu I.P. kopš 1946. gada kā vienkāršu pieticīgu cilvēku un aktīvu mākslinieku.”) Kad Ivanova kandidatūra tikusi apspriesta LPSR MS valdē, uzstājās arī A. Viļumanis, kurš teicis, ka šis gleznotājs “problēmas glezniecībā nerisina, tomēr viņa gleznas ir [..] patīkamas; viņa ainavas ir labā profesionālā līmenī.”

Par pamatu vienbalsīgajam lēmumam par Ivana Ivanova uzņemšanu LPSR Mākslinieku savienībā kļuvuši viņa mākslas darbi: “Andrejosta” («Андреевская гавань») (1961. g.) un glezna “Zemūdenes apkalpes locekļi” («Подводники») (1963. g.), kas tikusi uzgleznota pēc LPSR Kultūras ministrijas pasūtījuma.

Ivans Ivanovs ir miris 1978. gada 12. septembrī, nenodzīvojot 10 dienas līdz 55 gadu vecumam.

Aleksandrs Malnačs