Līvija Endzelīna (1927-2008)
Izcilā valodnieka Jāņa Endzelīna un dzejnieces Martas Grimmas meita, pieder paaudzei, kas dzīvi Latvijas brīvvalstī paturēja atmiņā viņpus bērnības sliekšņa, BET pēc kara alkaini studēja mākslu. Endzelīna bija sākusi studēt arhitektūru Latvijas universitātē (1946-1948), tad bez iepriekšējas sagatavošanās pārgāja uz glezniecību Mākslas akadēmijā. Gadskaitļi 1948-1953, kas ietver tur pavadīto laiku, neizsaka būtisko. Viņa agri apprecējās, piedzima dēls, daudz nācās slimot, rakstura noslēgtības dēļ - stipri mocīties ar veicamajiem uzdevumiem, tā ka, pēc pašas ieskatiem, kopumā akadēmijā studēts tikai kāds gads. Klusā daba Endzelīnai ir likteņa lemts žanrs. Viņa var mirklī aptvert un nekļūdīgi fiksēt priekšmeta kopformu. Bet tad viņa ļauj lēni pētīgam skatienam «iztaustīt» tā virsmu milimetru pa milimetram. Apslēptas nepaliek ne vismazās materiāla nianses. Un tāpat milimetru pa milimetram viss atklātais tiek rūpīgi atveidots gleznojumā uz audekla. Smalki jo smalki. It kā nebūtu nekāda cita mērķa. Un, ja tā, tad tā būtu lieliska superreālisma, naturālisma vai tamlīdzīga glezniecība. Taču Endzelīnas mērķis nekad nav priekšmets pats par sevi vien. Jau ar gleznojamo priekšmetu sevišķi rūpīgo atlasi sākas viņas domāšana par lietām. Par pasauli sev apkārt, par laika ritējumu, mirkļa un mūžības attiecībām, paliekošo un zūdošo. Viņa domā nepārtraukti, brīžiem smagi - stundām, dienām, mēnešiem ilgi gleznojot savus uzstādījumus. Pavisam vienkāršas lietas tā gluži nemanāmi uzpildās ar neparastu garīguma strāvojumu un pārvēršas it kā citā realitātē. Šo strāvojumu uztvērušam, ir jādomā un jādomā, kālab ir kopā likta lielā grāmata ar gadsimtu putekļu uzbiezinātajām lapām, sena gravīra ar viduslaiku Rīgas skatu un apgāzts zvans kā melna mēma mute (Klusā daba ar Vecrīgas skatu, 1973). Citur - biezs zinātnisks foliants, vecišķa apaļstiklu brille, caurspīdīgas kolbas, pudeles, trauciņi, caurulītes (Klusā daba ar medicīnas grāmatu, 1979). Vai atkal - vienkāršs skalu grozs ar baltu gaismu atstarojošām olām, apgāzta ēvele un plati, vēl dzīvības sulu pilni skaidu rituļi (Klusā daba ar ēveli, 1977). Nemaz nerunājot par gliemežvāku sēriju smalku jūrmalas smilšu bezgalībā (Krasts, 1971; Gliemežvāki, 1971; Naglas un gliemežnīcas, 1972). Vai par lellēm - pamestām, salauztām, aizmirstām kaut kur baltā, sirreālistiskā telpā (Lelles, 1972). Un reiz dzīves mirkļus tik nerimus uzskaitījušiem, bet tagad apklusušiem, sadauzītiem, izārdītiem, pat degošiem pulksteņiem (Pulksteņi, 1971; Klusā daba ar bērna zīmējumu, 1976; Klusā daba ar pulksteni, 1991). Izrādās - tais bezcerīgi smacējošajos septiņdesmitajos pāri visam audeklam no malas līdz malai Endzelīna glezno vienu vienīgu spēkpilnu Latvijas lauku rupjmaizes kukuli (Maize ar kļavas lapām, 1971). Baltu jo baltu linu kreklu - tikpat rūpīgi un smalki, cik savulaik rūpīgi un smalki tas bijis izšūdināts (Klusā daba ar gludekli, 1981).