Jānis Gailis (1903-1975)

Dzimis 1903.gada 19.oktobrī Pērkones pagastā zemnieku ģimenē. Pirmā Pasaules kara laikā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Krieviju, Petrogradu un Somiju, Latvijā atgriezies 1918. gadā. Interese par mākslu radusies, mācoties Liepājas ģimnāzijā zīmēšanu pie Augusta Annusa. Tāpēc vēlāk devies uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kur studējis Vilhelma Purvīša ainavu darbnīcā. Mākslinieka tālāko veidošanos izšķīris Purvīša sacītais: "Jūsu ūdeņi ir slapji, palieciet pie tiem", tāpēc viņa darbība saistās ar marīnu gleznojumiem, 1932. gadā beidzot akadēmiju ar diplomdarbu "Pie jūras". Šajā gadā uzsācis zīmēšanas skolotāja darbu Rēzeknē. 1944. gadā devies trimdā uz Vāciju, Bad — Vimpfeni, senu kūrorta pilsētiņu pie Nekāras, kur aktīvi atsācis gleznošanu. Pirmie pieci trimdas gadi ir uzskatāmi par ļoti raženiem un iezīmē mākslinieka darbības virsotni. 1950.gadā mākslinieks uzsāk dzīvi ASV, apmezdamies uz dzīvi Ņujorkā, kur vairākus gadus strādājis par būvgaldnieku. Ņujorkā arī miris 1975. gada 2. jūlijā. Mākslinieks bijis ekstraverts, uzņēmīgs un sabiedriski aktīvs.
Izstādēs piedalījies no 1935. gada Kultūras fonda un Rēzeknes kopas izstādēs. Būdams trimdā Vācijā, sarīkojis 9 skates, to starp Manheimā, Bāden — Bādenē, Darmštatē. Piedalījies Ņujorkas latviešu mākslinieku grupas izstādēs, trimdas dziesmu svētku un Kultūras fonda skatēs.
Savā laikā darbojies Rēzeknes mākslinieku kopā. Bijis viens no Vilhelma Purvīša audzēkņiem, kurš centies izkopt patstāvību tēlojumā un skatījumā, īsti sevi atrazdams trimdas un pēckara gados. Mākslinieka labākie ekspresīvi reālie darbi radušies 1940. gadu beigās, 1950. gadu sākumā un vēlīnā posmā, kad iezīmējas pagrieziens uz brīvu ekspresiju dabas motīvu pārveidošanā.[1] Galvenais glezniecības žanrs ir bijusi ainava, marīna. Galvenais mākslinieka pamatkapitāls bez Rēzeknes un Vācijas pilsētu ainām ir marīnas, kas ir atšķirīgas veidojumā un uztverē no citu mākslinieku radītajām, jo mākslinieka attīstīšanās noritējusi reālisma un ekspresīva reālisma virzienā. 1930. gadu sākumā mākslinieks pieturas pie tradicionālā reālisma, bet beigās ir apguvis lielāku varēšanu, savu īpatnību izpausmi, gleznojumi kļuvuši brīvāki, dinamiskāki. Trimdā Vācijā kā nobrieduša mākslinieka darbos parādās tautas dzīves drāmas smagums, kas savijies ar cerībām un nostalģiskām izjūtām. ASV radītos sākuma darbos redzams kapināta dramatiski un drūmi sabangota emocionāla izteiksme. 1960. gados eksperimentējis, lietojot jauktas tehnikas, emaljas, irracionālus pigmentu šķīdinājumus, pilinājumus, kā rezultātā radušies nejauši un neparedzami veidi, abstraktas parādības, kas robežojušās ar manieri. 1970. gadu sākumā notiek vērtību pārvērtēšana, atsākot studēt īstenības parādības, meklējot lielāku vienkāršību, stabilitāti gleznu struktūrā. Gleznotājs brīžiem atgriezies pie Latvijas un Vācijas laiku motīviem, meklēdams ceļu starp brīvību un nepieciešamību. Gleznojis galvenokārt eļļas tehnikā.
No 1951. gada sarīkojis 4 personālizstādes Ņujorkā, citās pilsētās ASV un 1962. gadā Raimonda Dunkana galerijā Parīzē.
Latviešu gleznotājs — ainavists, marīnists, gleznotāja Vilhelma Purvīša audzēknis, Rēzeknes mākslinieku kopas biedrs. Trimdā bijis Četru grupas dalībnieks.
Miris 1975.gada 2.jūlijā ASV, Ņujorkā.